Par NE-barošanu ar krūti #badmoms (LV)

September 24, 2019

Šis raksts bija paredzēts vienam latviešu izdevumam. Es vēlējos pacelt šo tēmu Latvijā, jo jaunām māmiņām netiek sniegts pienācīgs atbalsts, kā arī sabiedrībā kopumā pastāv ļoti stingra un diemžēl negatīva nostāja šajā jautājumā. Tomēr personīgu iemeslu dēļ tas diemžēl netika publicēts. Tāpēc publicēju to šeit.
Tas jums, meitenes!

Vēl pirms tu esi kļuvusi par māti, tevī rodas sava veida ekspektācijas par to, kāda māte būsi savam mazulim, kā viņu audzināsi. Taču šādas ekspektācijas rodas ne tikai tev attiecībā pret pašas bērna audzināšanu. Brīžiem, lai ko tu darītu, vēl būdama stāvoklī, citiem šķiet, ka viņi zin labāk, kas ir nepieciešams tavam bērnam un viņa labklājībai. Dažreiz tiem citiem nemaz nevajag zināt tavu vārdu, lai izteiktu savu stingro nostāju teju jebkurā jautājumā saistībā ar mātišķumu. It īpaši tad, ja viņi redz, ka tu esi vēl nepieredzējusi mamma, uz kuru ir viegli izdarīt spiedienu.

Pirmo reizi, kad es saskāros ar šāda veida pieredzi, bija brīdī, kad es uzdrošinājos skaļi paziņot, ka netaisos savu topošo bērnu barot ar krūti. Tad es vēl nezināju, kādu ažiatāžu šāda atklāsme var izraisīt.

Pirms turpināt, es vēlos piebilst, ka es esmu par mazuļa barošanu ar krūti. Manuprāt, tā ir privilēģija, vienreizēja pieredze, un nekāds mākslīgais piena maisījums to, protams, nevar aizstāt, nemaz nerunājot par īpašo intimitāti starp māti un mazuli barošanas laikā. Tad kāpēc es izvēlējos nebarot ar krūti vēl pirms bērna piedzimšanas?

Es skaidri atceros dienu, kad grūtniecības vidū mēs devāmies vakariņās pie poļu draugiem Francijā. Viņi bija uzaicinājuši vakariņās vēl vienu poļu pāri, kuriem pavisam nesen bija piedzimis bērns. Kad jaunā māmiņa baroja savu jaundzimušo ar krūti, viņa man pajautāja, kā es plānoju barot savu mazuli. Man šķita jocīgi no viņas puses uzdot tik intīmu jautājumu.  Pateicu, ka barošu ar piena maisījumu, uz ko viņa man bezkaunīgi, ar šausmu pilnām acīmuzkliedza virsū: Kas? Tev ir vienalga? Es saskatījos ar savu vīru, īsti nezinot, ko atbildēt. Man bija kauns. Sāku izdomāt visdāžādākos attaisnojumus, bet viņai tie maz interesēja. Viņa bija pārāk pārņemta ar savu nosodošo monalogu par mana topošā bērna apdraudēto veselību. Vārdi, kas nāca no tās sievietes mutes skanēja kā virdikts – tu nebūsi pietiekama laba māte. Atceros, ka visu mājupceļu mašīnā raudāju. Tad šķita, ka pazemojuma un dusmu dēļ. Tomēr vēlāk sapratu, ka pie vainas bija vainas izjūta un varbūt apziņa, ka viņai tomēr bija taisnība.

Vai mana izvēle ir bijusi savtīga? Droši vien, ka jā. Tomēr tas bija mans personīgs, pieauguša cilvēka lēmums, par kuru uzņēmos atbildību. Man nebija vienalga. Es jau tad biju mīlestības pārņemta pret savu mazuli. Man vienkārši bija bail barot ar krūti. Es biju gatava krasām dzīvesveida pārmaiņām, biezmiega naktīm un visam, kas parasti nāk komplektā ar bērnu. Bet tieši barošana ar krūti manī izraisīja šausmas. Es jutos neērti, vien domājot par to. Bet kas gan tas par attaisnojumu, kad tik daudzas mātes par spīti sāpēm saņemās un baro savus bērnus kā pienākas? Vai kā ir ar tām, kuras sapņo par brīdi, kad varēs pielikt jaundzimušo pie krūts, bet vēlāk izrādās, ka fizioloģisku iemeslu dēļ tas nav iespējams?

Šis raksts bija paredzēts vienam latviešu izdevumam. Es vēlējos pacelt šo tēmu Latvijā, jo jaunām māmiņām netiek sniegts pienācīgs atbalsts, kā arī sabiedrībā kopumā pastāv ļoti stingra un diemžēl negatīva nostāja šajā jautājumā. Tomēr personīgu iemeslu dēļ tas diemžēl netika publicēts. Tāpēc publicēju to šeit. Tas jums, meitenes!Man teica, ka varbūt ar bērna piedzimšanu, manas domas mainīsies, un es tomēr nolemšu barot ar krūti, kas izraisīja manī vēl lielāku stresu. Šis spiediens nenāca no ārstiem. Francijā dekrēts ilgst vien divus mēnešus, tāpēc lielākā daļa māmiņu jau sākotnēji izvēlas nebarot ar krūti. Spiediens un dažreiz pat nežēlīgs nosodījums, kā gadījumā ar poļu māmiņu, nāca no citām mātēm, kurām bija savs nemainīgs viedoklis par to, kā man būtu jābaro mans bērns.

Es biju izstumta no viņu super-māmiņu kluba, jo, viņuprāt, es nebiju pietikami laba māte. Jutos kā vidusskolā, kur ir jāsadzīvo ar kaušļiem, kuri izsmēj un pazemo citus sava zemā pašvērtējuma, vai personīgu problēmu dēļ. Atšķirība ir vien tajā, ka šoreiz kaušļi bija pieaugušas sievietes. Ko, tu nebaro ar krūti? Mans bērns gan saņem pašu labāko! Jo ir taču daudz vieglāk nosodīt un izteikt publisku kritiku, nekā veicināt savstarpējo izpratni, cieņu, pieņemšanu pret atšķirīgo. Kaut gan, manuprāt, viņām bija dziļi vienalga par manu izvēli. Viņas izmantoja to kā manu vājību, un uzspieda uz to, lai kaut kādā veidā sajustos labāk par sevi kā mātēm. Šajā jomā taču katrai ir jābūt vislabākajai. Tāpēc bieži vien jaunās māmiņas jau sākotnēji cenšās par katru cenu iederēties super-māmiņu klubā. Viņas salīdzina sevi ar šķietami labākām mātēm, kuru mājās viemēr smaržo pēc pavasara, un kuru mazuļi ir iemācīti prasīties uz podiņa pirms vēl viņi ir iemācījušies staigāt.

Mēdz būt tā, ka šīs vēl nepieredzējušās māmiņas vairāk domā par to, kā atstāt iespaidu uz citiem, nekā par pašu bērniem. Neticat? Paskatieties uz dažām māmiņām Instagramā! Tagad bērns kalpo kā mērīšanās metode sievietēm. Barošana ar krūti, gluži kā koka mantiņas un waste-free dzīvesveids, ir kļuvusi par kārtējo veidu, kā tikt pie laikiem (iederēties super-klubiņā). Baiba savam viengadniekam eco-friendly koka vigūriņas par 50 eur? Man arī vajag! Savam bērnam spēlēties ar tām gan vēl nedošu, vēl sabojās. Tik tā, bildei – lai parādītu, ka arī mēs arī sekojam trendam. Bet ja runājam nopietni, tad daudzām no mums mātišķums ir grūts un ļoti vientuļš ceļš. To nevar pateikt pēc laimīgiem ģimenes foto sociālajos tīklos, vai pēc skaisti saģērbtiem bērniem un tīras mājas. Mēs mēdzam salīdzināt savu ikdienu ar mākslīgi radītu realitāti, kas mums liek justies ne pietiekami labām un vientuļām savos pārdzīvojumos. Tieši tāpēc atbalstam ir kritiska nozīme, un šeit nav vietas nosodījumiem, jo mēs visas kā varam cenšamies būt labas mātes saviem bērniem.

Pirms pāris mēnešiem mana draudzene Rīgā piedzemdēja meitiņu. Viņa ļoti vēlējās barot ar krūti, tomēr nezināja, ka tas ne vienmēr padodas tik viegli un bezrūpīgi, kā tas dažreiz tiek attēlots sapņainās Instagram bildēs. Dažas dienas vēlāk viņa man zvanīja, raudot teikdama: Jolanta, man tik ļoti sāp! Es nezinu, ko man darīt. Es viņai jautāju, kāpēc viņa nerunā ar ārstu, vai medmāsām? Viņiem taču ir jārūpējas par jaunās māmiņas pašsajūtu. Tas, ko viņa man atbildēja, mani samulsināja: Viņi nāk apraudzīt, vai bērnam pietiek piens, taču neviens neapjautājas, kā es jūtos. Nabadzīte vēlējās pārstāt barot ar krūti, jo tas viņai sagādāja ciešanas, bet viņai bija bail no ārsta nosodījuma. Pāriet uz formulu vairs nenozīmēja tikai pievilt sevi, savas ekspektācijas, bet gan arī pievilt apkārtējos. Es viņu centos nomierināt un iedrošināt, sacīdama:

Saikne starp māti un bērnu barošanas laikā ir ne tikai fiziska, bet arī emocionāla.Ja tev nav labi, tad tavai mazulītei arī nebūs labi. Tu esi ļoti drosmīga, ka pamēģināji. Bet nejūties slikti, ja gribi pārtraukt barot ar krūti. Tas ir tikai un vienīgi tavs lēmums, un neļauj nevienam to apstrīdēt. Galu galā, tavai meitai būs pilnīgi vienalga, kā viņa tika barota savos pirmajos dzīves mēnešos, bet tev šis laiks paliks atmiņā uz mūžu. Tāpēc necenties nevienam neko pierādīt, pat ne sev. Atceries, ka lai ko tu darītu, tu vienmēr būsi vislabākā māte savam bērnam!

Tomēr viņas pieredze mani sadusmoja. Kāpēc pārtraukt zīdīšanu viņai palīdzēja zvans draugam nevis profesionāļa atbalsts, un kāpēc mūsdienās atteikšanās barot ar krūti dažos cilvēkos izraisa negatīvas emocijas? Kad ir pierādīts, ka vienīgais būtiskais faktors, ar ko atšķiras mākslīgais piens no mātes piena, ir antivielas, kas palīdz cīnīties ar baktērijām. Kaut gan nav fakts, ka mātes piens var garantēt teicamu imūnsistēmu. Vairāki pētījumi parāda, ka atšķirība start diviem barošanas veidiem ir niecīga. Protams, mātes piens ir neapšaubāmi labāks. Bet tas nenozīmē, ka bērni, kuri tiek baroti ar mātes pienu izaug kaut kādā mērā labāki par tiem, kuriem tiek dota formula. Vai arī kāds tiešām skatās uz pieaugušu cilvēku, kuram nav sanācis kļūt par zinošu ārstu, un pie sevis domā – tas gan laikam viņa bezrūpīgās mātes dēļ, kura savlaik nebaroja viņu ar krūti? Es noteikti ne.

Tomēr nav runa tikai par barošanu ar krūti. Sievietei mūsdienās ir jāpiemīt visām superspējām, un to pieprasa pašas sievietes. Kad mani bērni bija vecumā, kad pienam vairs nebija nozīmes, un es nodomāju, ka tagad gan es it kā visu daru pēc super-māmiņu šablona, radās jauni temati ziņkārīgiem jautājumiem. Piemēram, kāpēc es sēžu mājās ar trīs bērniem zem trīs gadu vecuma, kad es mierīgi varētu atstāt viņus dārziņā un iet strādāt? Es teicu, ka vēlos pēc iespējas ilgāk izbaudīt laiku ar saviem bērniem. Bet kā gan es varu būt tik savtīga, kad, piemēram, Ilzei ir pieci bērni un viņa pie tam ir vientuļā māmiņa, kura nevar atļauties tādu greznību, kā sēdēt mājās ar bērniem un neko nedarīt. Viņi, protams, nezināja, ka sēdēšana mājās ar bērniem un nekā nedarīšana noveda mani līdz smagai depresijai, kam bija nopietnas sekas. Viņi nezināja, ka es arī biju tuvu tam, lai kļūtu par vientuļo māti, tikai bez iespējas atgriezties mājās. Kā arī tas, ka bailes barot ar krūti bija pamatotas uz neizturamām sāpēm krūšgalos grūtniecības laikā, kas man sagādāja pamatīgas ciešanas. Bet kāpēc, lai es dalītos ar tik intīmām detaļām ar svešiniekiem? Kāda gan poļu māmiņai ir daļa gar manām krūtīm? Kāpēc man bija jāpacieš agresīvus pārmetumus tikai tāpēc, ka nevēlējos apspriest savu veselību ar man nepazīstamiem cilvēkiem?

Kā jau es minēju, es esmu par barošanu ar krūti. Es domāju, ka nav nekas sievišķīgāks par sievieti ar mazuli pie krūts. Tas ir patiesi skaisti, un es apbrīnoju mātes, kas to var paveikt. Mana māte nevarēja. Tomēr es nekad neuzdevu viņai jautājumus par to, kā viņa mani baroja. Mani vairāk interesēja stāsti par kopīgiem piedzīvojumiem un jautriem atgadījumiem. Bet kad es viņai pateicu, ka es negrasos barot savus bērnus ar krūti, viņa man pateica: Es mēģināju tevi barot ar krūti, bet es nevarēju izturēt asiņošanu un sāpes krūšgalos un pārtraucu. Taviem brāļiem un māsām uzreiz devu formulu, jo negribēju tam vēlreiz iet cauri. Vienīgais, ko tajā brīdī padomāju bija tas, cik ļoti man žēl, ka sagādāju savai mammai sāpes. Viņa ļoti vēlējās izjust to īpašo saikti starp māti un bērnu barošanas laikā. Ne velti tik daudzas mātes pārdzīvo, gadījumā, kad viņu mazuļiem tiek konstatēta alerģija uz laktozi, vai, kad viņi vienkārši atsakās no krūts. Man to, protams, nesaprast, un, rakstot šos vārdus es izjūtu nelielu nožēlu, ka tā arī neizmantoju dabas doto dāvanu – barot savus bērnus ar krūti.

Bet tajā pašā laikā es uzskatu, ka esmu rīkojusies pareizi. Lai cik banāli tas arī neizklausītos, bet es klausīju savam ķermenim, un es lepojos ar to. Jo, manuprāt, būt mātei ir sekot saviem instinktiem un darīt visu sava bērna labā, tomēr neziedojot sevi, ja tas nedara tevi laimīgu. Ticiet vai nē, bet izvēle nebarot ar krūti nāca par labu gan man, gan maniem bērniem, un ja man dzīvē palaimētos vēlreiz palikt stāvoklī, es varu droši apgalvot, ka rīkotos tāpāt. Tas mani nekādīgi nepadarītu par sliktāku māti, bet gan  tieši otrādāk – par labāku. Jo manam bērnam būtu vienalga par super-māmiņu klubiņiem. Viņam būtu svarīga tikai viņa māmiņa, vienalga ar krūti, vai pudelīti, galvenais, lai vesela un laimīga.

5 Comments

  • Reply Kristīne Zvirbule September 25, 2019 at 4:32 pm

    Paldies par šo rakstu! Par šo tēmu un vispār mūsu līdzcilvēku un arī LV medicīnas personāla attieksmi pēcdzemdību periodā varētu izplūst gari un plaši, bet īsumā- domāju, ka jūsu atklātā pieredze palīdzēs sievietēm, kuras dažādu iemeslu dēļ pašas nebaro, ka viņas nav sliktas mātes un nevēl saviem bērniem nāvi. Ok, mazliet pārspīlēju, bet tikai mazliet! Tiešām, paldies!

    • Reply Jolanta September 25, 2019 at 10:40 pm

      Paldies Jums!

  • Reply Anitra September 28, 2019 at 11:22 pm

    Ļoti patiesi un atklāti. Nezinu kāpēc cilvēki domā, ka viņiem ir tiesības nosodīt otru, kaut gan absolūti neko nezina par otra dzīvi. Neko nevajag otra labā darīt ar upurēšanās sajūtu, tas otram uzliek pārāk smagu nastu… Agri vai vēlu tas lauzīsies uz āru, tas nav vajadzīgs. Bērnu audzināšana tāpat ir tāds mudžeklis ar pareizi un nepareizi, kas derēs vienam, nederēs otram. Galvenais lai pamatā ir mīlestība un tad jau viss būs. Pati gan vēl pinos savos pinekļos:)

    Žēl dzirdēt, ka tevi mocīja depresija. Ar pirmo mazuli, gan man arī galva kā miglā. Tagad ar otro izjutu cik maģiskas īpašības piemīt bērna nēsāšanai. (Ne tikai kad raud bet visu laiku). Tik patīkami, ka vari turēt sīci pie sirds, bet pati paveikt arī visu ko citu.

    Un neļauj nevienam sev iestāstīt, ka tev jājūtas vainīgai par palikšanu mājās ar meitenēm. Darbs nekur neaizmuks, bet tik mazas viņas būs tikai tagad. Un tu tāpat paveic milzu darbus, apbrīnoju cik skaisti iekārtota māja, gleznošana ar bērniem… Man pat kaktuss nokalst… 😀 Ceru, ka esi tikusi ārā no depresijas!

    • Reply Jolanta September 28, 2019 at 11:45 pm

      PALDIES!!!!!

  • Reply Eva October 4, 2019 at 5:06 pm

    Paldies par šo rakstu! Tieši šobrīd tā ir man aktuāla tēma – ko citi padomās, nosodīšana, kā tu tā. Bla bla bla. Latviešiem patīk citus latviešus kritizēt, pamācīt, nosodīt utt. Tā nebaro ar krūti, tai 5 bērnu māmiņa pati ar visu tiek galā, bet tai tik 1 bērns un mājkalpotāja viņai ir. Un jā lielākā daļa instagram ideālo “super – māmiņu” bloggeres nerāda īsto to otro pusi medaļas. Tādēļ – tā turpināt!

    P. S. Būtu interesanti uzzināt kā ir ar frančiem 🙂

  • Leave a Reply